Es nedzirdēju balsi. Es neredzēju nevienu eņģeli. Taču manu sirdi pārņēma kāda sajūta, kas kopš tā brīža vairs nav mani pametusi.
Ar debesīm nav iespējams sazināties, kad apkārt valda rosīga kņada. Mums savā dzīvē ir jāatrod kāds kluss brītiņš, kad mēs varam padomāt par garīgiem jautājumiem. Tieši šādos brīžos man izdodas gūt garīgus iespaidus. Tieši tad man prātā iešaujas kāda doma.
Kad es biju misionārs un kalpoju Anglijā, es reiz pastaigājos gar Trentas upes krastu. Man vēl nebija pat 20 gadu. Un šīs pastaigas laikā es gremdējos sirsnīgās pārdomās, lūdzoties, kaut Tas Kungs būtu apmierināts ar to, ko es cenšos paveikt, un vaicājot, vai es daru to, ko Viņš vēlas. Es nedzirdēju balsi. Es neredzēju nevienu eņģeli. Taču manu sirdi pārņēma kāda sajūta, kas kopš tā brīža vairs nav mani pametusi. Un šķiet, ka tieši tobrīd, 20 gadu vecumā, es sapratu, ka debesu vēstījumus mēs lielākoties galu galā sajūtam ar savu sirdi. Un, cerams, ka pēcāk tie piesātina mūsu domas, palīdzot mums vēlēties atsaukties tam, ko mēs esam dzirdējuši.
